Ekipējums
Treniņi, pieredze
Sacensības
Ceļojumi
Dēku stāsti
Preses ziņas
Sarunas, diskusijas

Izvieto savu reklāmu šeit!

Kalni, alpīnisms, kāpšana
Kalnu Grupa, Vertikāle X
Piedzīvojumu sacensības
Sporta pasākumu rīkošana
Laivošana jūrās un upēs
Velo, veloceļojumi
Arhīvs > Dēku stāsti
Viņi dejoja sešas vasaras

Autors: Ansis Mežulis

Un es viņiem teicu: "Par prieku tiem, kas kopā ar mani dzīvo uz zemes, es uzrakstīšu stāstu, kurā manas dzejas pavasari nekad nenomainīs grūtsirdīgs aizmirstības rudens, kura lappusēs nekad nepūtīs saltie laikgaitas vēji!… Un raugies! – vēl dārzā rozēm nav nobirušas ziedlapiņas, un es vēl staigāju bez spieķa, bet tev jau rokās manis uzrakstītais stāsts, un tu lasi to…"
Saadi



Sākumā es gribēju uzrakstīt tikai par kādu izdevušos pārgājienu, kas notika šajā vasarā, un kurā man diennakts laikā izdevās veikt 118 km. Taču par to domājot, es pārāk bieži atdūros pret jautājumu: kāpēc man tas izdevās? Atbilde bija zināma: izdevās tāpēc, ka šis pārgājiens patiesībā bija sestais, un tieši uzkrātajai pieredzei bija izšķirošā nozīme. Lai arī raksts kļūst divas reizes garāks, būtu nepareizi to visu noklusēt; tāpēc stāstījums par veiksmīgo 2001. gada Diennakts pārgājienu jāsāk ar atskatu sešu gadu senā pagātnē, kad tika iedibināta šī tradīcija.

Šādi pasākumi tiek balstīti uz labi zināmu patiesību, ka daudzus jaunus puišus aizrauj sportiskie centieni. Daļa no viņiem padodas skumjai atziņai, ka par čempionu kļūt vairs nevar (dominējošais uzskats, ka čempiona sindromam jāizpaužas jau bērnībā, mūsdienās pieļauj retus izņēmumus), un paliek pārsvarā par sporta līdzjutējiem. Citi tomēr nezaudē interesi par savu sportisko spēju augšējo robežu, un tieši tas ļāva realizēt Diennakts pārgājiena ideju.

Sports mani aizrāva jau no bērnības, taču es nebiju ne pārāk stiprs, ne pārāk ātrs, un laikam tieši tāpēc mani sāka vilināt vārds "gargabalnieks". Man ļoti iepatikās riteņbraukšana, jo tur varēja skaitīt nobraukto distanci, kas iemācīja pareizi taupīt spēkus. Vēlāk es pievērsos arī garo distanču skriešanai, kur sākumā mocījos ar otrās elpas ķeršanu, taču pēc pāris gadiem man sāka izdoties… Tāda garā, intensīvi minot pedāļus un skraidot, es aizdzīvojos līdz 1995. gada vasarai. Neatceros, kāpēc tieši tad, taču manā maģistratūras pirmā kursa studenta galvā iemājoja doma: "Cik kilometrus dienā es varētu veikt kājām, ja tādam pasākumam pieietu nopietni?" Drīzumā es konkretizēju savu domu, dienu noapaļojot līdz veselai diennaktij (jo savādāk vasaras dienas garums ir stiepjams jēdziens) un nosakot skriešanas aizliegumu, lai pasākums būtu pietiekoši "piezemēts". Pārliecinājies, ka man šis jautājums pārtop patiesā aicinājumā, es izvērsu aptauju savu kursa biedru vidū. Aptaujas rezultāts rādīja, ka daudziem šis jautājums (cik katrs aptaujātais varētu nosoļot, ne jau tikai es!) likās interesants. Diemžēl stipri mazāk bija tādu, kas izteica gatavību šāda veida pasākumā piedalīties. Un tomēr šī aptauja izrādījās sekmīga, jo atsijāja divus drosmīgos – Aināru un Valdi, kuri izcēlās gan ar fizisko sagatavotību, gan ar uzņēmību. Tādējādi Latvijas Universitātes studentu vasaras sesijas ’95 laikā tika nokomplektēta komanda un izvēlēta diena pirmajam Diennakts pārgājienam. Toreiz neviens vēl nevarēja iedomāties, cik ļoti paliekošas būs šī pasākuma atstātās pēdas…


Pati pirmā bilde visā Diennakts pārgājienu vēsturē. Mēs pakavējamies starta vietā Rojā, jo priekšā mūs gaida vēl nezināmas grūtības. Attēlā redzams Ansis ar Valdi, fotografē Ainārs, 1995. g.

Un tā 1995. gada 11. jūlijā septiņos vakarā trīs puiši apņēmīgā solī izgāja no Rojas autoostas. Es biju izvēlējies Kolkas šoseju vairāku apsvērumu dēļ: maza automašīnu plūsma, jūras tuvums, svaigs gaiss un sauso balto putekļu trūkums (man kā Jūrmalas puikam ir izteikta nepatika pret baltajiem ceļa putekļiem). Svarīgs bija arī tāds apsvērums, ka saskaņā ar novērtēto mērķa distanci - 100 km finišs sanāca Jūrmalas pludmalē ap Dzintariem, kas skaistas vasaras dienas pievakarē varētu būt visādā ziņā patīkami.

Uz pirmo kuriozu nebija pārāk ilgi jāgaida – apmēram vienu kilometru pēc starta Aināram saplīsa mugursoma. Raugoties šīs dienas acīm, tas lieliski raksturoja mūsu tā laika vājo sagatavotību: bez ķibelēm esam spējīgi veikt ne vairāk kā simto daļu distances… arī šī pārgājiena starta fotogrāfiju es tagad uzlūkoju ar smaidu – jo toreiz mūsu attieksme pret pārgājienu bija tik vieglprātīga, ka mēs ar fotomākslu nodarbojāmies pārgājienam atvēlētajā laikā.

Vispār jāatceras fakts, ka ar pašu pirmo soli Rīgas virzienā mēs sevi nostādījām Nezināmā priekšā. Neviens nebija drošs, kādu tempu labāk izvēlēties; un tādās reizēs sanāk tā, ka virsroku ņem aktīvākais. Tāds bija Ainārs, pazīstams kā 3 km skriešanas lietpratējs, un mani ātri vien pārņēma bažas, ka Ainārs savu stipro pusi liek lietā pārāk lielā mērā. Mēs uzņēmām tik strauju tempu, ka es, nojaušot draudošās sekas, centos gājienu bremzēt. Taču diezgan veltīgi, jo Valdis acīmredzami “piebiedrojās stiprākajam”, turoties kopā ar Aināru. Vēl tagad, pēc vairāk kā sešiem gadiem, es lieliski atceros tās nakts straujo gājienu. Asfalts starp Mērsragu un Enguri ir ļoti grumbuļains, turklāt vēl ar slīpumu uz malām. Ejot pa tādu ceļu tādā ātrumā, mēs nepārtraukti meklējām iešanai labāko līniju, izvēloties kompromisu starp nevēlamu slīpumu un grumbuļiem. Ar nepacietību tika gaidīts katrs nākamais kilometru stabs, lai uzzinātu, cik ātri pēdējais kilometrs ir veikts. Atceros ikreizējo Valda jautājumu “cik?” un Aināra “cikās tad bija?” Bija ļoti ātri, pārāk ātri…

Iesoļojot Engurē, pirms starta plānotais gājiena grafiks 100 km / 24 h tika apsteigts par gandrīz trijām stundām! Un tur mēs arī kritām par sava tempa upuriem: kad mēs pusčetros naktī iegājām diennakts veikaliņā un apstājāmies pie letes, kājās ieplūda svins. Gandrīz vai katrs ir kādreiz izbaudījis šo sajūtu, taču es neesmu drošs, ka tik lielā mērā kā mēs tonakt Engurē. Diezgan paradoksāla sajūta, kad nekustīga stāvēšana grūtības nesagādā, turpretim kājas izkustināšana no vietas ir smaga operācija. Mēs visi saskatījāmies, pārmijām dažus vārdus un nojautām, ka tas ir beigu sākums…


Saullēkts skaidrā vasaras rītā, novērots pirmā Diennakts pārgājiena laikā starp Enguri un Ķesterciemu. Attēlā redzams Ansis ar Aināru, fotografē Valdis, 1995. g.

Engurē mēs atpūtāmies un centāmies restaurēties veselas četrdesmit minūtes, bet tas izrādījās bezcerīgi. Bija ļoti grūti uzsākt iet tālāk; vienīgi saullēkta novērošana jūras malā mazliet uzlaboja noskaņojumu. Mēs kritiski sākām zaudēt ātrumu, jo Ainārs mocījās ar muskuļu sāpēm, Valdim kāju pēdas bija vienās tulznās, man no visām nelaimēm bija tikai pa druskai, tātad visumā labāk. Nav svarīgi, kurš pirmais – Ainārs vai Valdis izmocīja pār lūpām vārdus, ka viņš ir nolēmis iet tikai līdz tuvākajam ciemam, jo otrs viņa nostājai nekavējoties piebiedrojās. Tas bija Klapkalnciems: 67 km pēc ceļā pavadītām 13 stundām un 25 minūtēm, pusdeviņos no rīta.

Varbūt daži lasītāji zinās, ka Klapkalnciemā netālu no autobusa pieturas atrodas izbūvēts memoriāls. Par cik mūsdienās līdzās var pastāvēt vairākas vēsturiskas patiesības, daži pastāv uz to, ka šis memoriāls vairāk attiecas uz diviem Pirmā Diennakts pārgājiena kā uz Lielā Tēvijas kara kritušajiem varoņiem. Pēc pārbaudītām ziņām abi šie varoņi vēl ir dzīvi, tāpēc arī netiek organizēta ikgadēja svinīga ziedu nolikšana tajā vietā.

Pēc pusstundas atpūtas es sakoncentrēju savus spēkus, lai dotos tālāk viens. Es ļoti labi zināju apkārtni; un ģeogrāfiska patiesība, ka man būs jāveic pēdējais posms pa šoseju 7 km garumā līdz Ragaciemam, mani manāmi uzmundrināja. Tālāk ir vieglāk, jo apdzīvotas vietas seko cita citai, un daudz kur es varēju iet pa trotuāru. Kad pēc vairāku stundu ilgām mocībām es ar visai savilktiem sejas vaibstiem iesoļoju savā dzimtajā pilsētā Jūrmalā, bija jau iestājusies ļoti skaista vasaras diena ar zilām debesīm. Jaunķemeros piegāju pie jūras, lai veiktu ūdensprocedūru savām nomocītajām kājām. Vienos dienā es piegāju pie jūras Vaivaros, no kurienes turpināju ceļu pa pludmali. No daudzajiem atpūtniekiem saulainajā vasaras sestdienā man izdevās pārņemt priecīgu noskaņojumu, kas palīdzēja nedomāt par nogurumu un stiprām sāpēm. Taču tā noturēties es varēju tikai līdz Majoriem, kur gājienu pa pludmali nācās beigt. Iepērkoties kādā no pārtikas veikaliem, es uz brīdi pastāvēju pie letes, kas ievērojami pasliktināja manu kondīciju. Kad pēc ceļā pavadītas divdesmit vienas stundas es sasniedzu 100 km robežu, tālāk manas spējas balstījās uz uzvaras eiforiju, jo spēka vairs nebija, kājas sāpēja aizvien stiprāk, galvā sāka sisties āmuriņš.

Kā galīgi dulla pavasara muša, kurai lāga nestrādā nosacījuma refleksi, es vilkos tālāk, domādams izmantot pilnu laika limitu. Pēc četrdesmit minūtēm gāju pa tiltu pāri Lielupei, un tad tālāk pa Jūrmalas šoseju Rīgas virzienā. Lai kaut uz brīdi mazinātu galvas sāpes, izšķīros par atpūtu Babītes ceļa pārvada ēnā, jo uz mākoņiem pie zilajām debesīm bija velti cerēt. Pussešos es atkritu zem sasniegtā tilta, baidīdamies domāt par to, ka atpūtai atvēlēts galīgs laiks. Ne tikai kājās, bet arī galvā ieplūda kaut kas līdzīgs kausētam svinam, ko nevarēja dabūt ārā ne ar kādu vingrinājumu un masāžas palīdzību. Pēc desmit minūtēm ar trešo mēģinājumu man izdevās piecelties, taču mana tālākā iešana vairs neatbilda nekādiem standartiem – situācija izvērtās bīstama, jo es nevarēju noiet pa apm. 60 cm ceļa nomali. Atceros savu pēdējo “varoņdarbu” – paiešanu garām pirmajai autobusa pieturai šosejas malā, lai piespiestu sevi aiziet līdz nākošajai. Tas nu bija pats pēdējais, ko es varēju izdarīt. Neizmantojot tikai pēdējo pusstundu no pilnas diennakts, pusseptiņos vakarā es apsēdos zālē pie autobusa pieturas, šoreiz gan pilnīgi un galīgi. 111,6 km!

Kā redzams, man visai detalizēti izdevās atsaukt atmiņā pirmo Diennakts pārgājienu. Bet ne jau stundas un kilometri bija tas iespaidīgākais. Šis pasākums bija mums atklājis savu daudzveidīgo dabu, par ko pirms pārgājiena mums nebija ne jausmas. Diennakts pārgājiens… izrādījās ļoti spraigs un grūts, pie tam vēl radot savu īpatnējo psiholoģisko slodzi. Tas ietvēra sevī visai aizraujošu vakara pastaigu līdz Mērsragam, kuras laikā katrs jūtas kā topošais varonis, jo spēka taču tik daudz; nakts posmu no Mērsraga līdz Engurei, kura laikā katru sāk mākt bažas par sava organisma stiprību un domas tiecas piezemēt iecerēto; un tālāko gājienu, kuram arvien vairāk un vairāk jākoncentrē visi fiziskie un garīgie spēki, lai tikai turētos… Savā ziņā biedējoši, ka populārākais tās sezonas stāsts mūsu draugu lokā bija par Aināra un Valda nokļūšanu mājās, kur vissvarīgāko vietu kā augstākās vīrišķības paraugs ieņēma iekāpšanas operācija autobusā Klapkalnciemā. Atzīšos, ka arī es, iekāpjot un izkāpjot no autobusa, vairāk izlīdzējos ar rokām nekā ar kājām. Laikam jau ikviens no mums tajā brīdī deva sev mirkļa zvērestu “vairs nekad!” Taču mēs visi kaut kā nokļuvām mājās, vēlāk sadziedējām gan sāpošos muskuļus, gan tulznainās pēdas. Pēc kāda laika interesantais un aizraujošais notikušā pasākuma faktors kopā ar lepnumu par izturēto jau sāka ņemt virsroku pār visu to nepatīkamo, kā pamatā bija izmisums un sāpes. Laikam jau daudziem labi pazīstamas sajūtas!

Ļoti zīmīgi, ka toreiz mūsu vecumā sauklis darīt dominēja pār apdomīgo sagatavoties, tāpēc daudz kam mēs nebijām sagatavojušies pietiekoši augstā līmenī. Zināšanas par pielietojamo medicīnu sāka veidoties tikai pēc šī pārgājiena. Runājot par ekipējumu, pierādījās jēdziena “labas, ievalkātas sporta kurpes” svarīgums. Visvairāk to atzina Valdis, jo viņa pēdas un kāju pirksti visvairāk bija cietuši tieši apavu dēļ. Taču vairāk par visām nelaimēm atmiņā palika gājiena temps līdz Engurei, kas, gadu gaitā palicis nepārspēts, kļuvis leģendām apvīts. Aprakstot to skaitļos: 48,5 km veikti 8:35, tātad uzrādītais vidējais ātrums sasniedza 5,65 km/h. Tas sevī ietver visas pauzes: fotografēšanos, Aināra somas labošanu, vakariņas… (“tīrais” iešanas ātrums normāli pārsniedza 6,5 km/h).

Dzīve turpinājās, gāja gadi. Nākamajā – 1996. gadā neizdevās noorganizēt Diennakts pārgājienu, jo tajā vasarā gandrīz vai neviens no pasākuma potenciālajiem dalībniekiem neatradās Latvijā. Rudenī es pats aizbraucu studēt uz Parīzi. Taču vēlāk notika tas, kam bija visai grūti noticēt – Diennakts pārgājiena ideja izdzīvoja, šie pārgājieni notika turpmākos piecus gadus bez izņēmuma.

Vienmēr ir bijis tā, ka katrā Diennakts pārgājienā es esmu centies labot iepriekšējo rekordu. Izanalizējot iepriekš pieļautās kļūdas un apkopojot uzkrāto pieredzi, pirms katra starta tas ir licies paveicams uzdevums. Bet nekā! – katrs nākamais Diennakts pārgājiens atklāja jaunas grūtības, neļaujot sasniegt daudz vairāk par pirmajā mēģinājumā sūri grūti izcīnītajiem 111,6 km. Tā 1997. gada lielākais pārbaudījums bija spiedīgs karstums un nomācošs bezvējš; 1998. gadā visas cerības sasaldēja aukstums un aizskaloja lietus; 1999. gadā sportiskie centieni izrādījās pārāk zemi; 2000. gadā muļķīgā kārtā tika pieļautas vairākas dažāda rakstura kļūdas.


Ceturtajā Diennakts pārgājienā plkst. 3:40 naktī Mērsragā notiek plānotā 15 minūšu atpūta. Uzēdam, iedzeram, smērējam kājas, mainām zeķes… Attēlā redzami (no kreisās): Andrejs, Ivars, Valdiņš, Ansis, Valdis. Fotografē Dainis, 1999. g

Kā gan uz tāda bezcerības fona varēja izdoties 2001. gada Diennakts pārgājiens? Latvijas dabai nepatīkamo pārsteigumu iespējas ir ierobežotas – kādreiz gadīsies arī piemērota diena. Tāpat es biju ticis galā ar zināmu morālo krīzi. Mainījās mana domāšana, es sāku uztvert kā kuriozu esošo faktu, ka, neskatoties uz ievērojami progresējušām teorētiskajām un praktiskajām zināšanām šajā lietā, vecie rekordi vēl turas. Mani kaitināja šis vārdiņš “vēl”. Un tas, ka līdz izdošanās reizei pagāja vairāk kā puse no desmitgades, savā veidā apliecina šī pasākuma diženumu. Tie bija gari gadi, kuru laikā debesis sāka zaudēt savu zilumu un zāle zaļumu… un es šad tad aizdomājos par savu vecumu.


Piektajā Diennakts pārgājienā lietotie medicīnas līdzekļi, 2000. g. Līdzīgi kā zobārstniecība, arī Diennakts pārgājieni sasniedza to, ko varētu nosaukt par bezsāpju ēru. Lai gan pārgājienā ļoti daudz kas paliek atkarīgs no gājēja…

Sestā Diennakts pārgājiena starts tiek dots 2001. gada 13. jūlijā, plkst. deviņos vakarā, 7,2 km aiz Rojas. Starta vieta ir izvēlēta ar tādu aprēķinu, lai finiša skatuve būtu Jūrmalas pludmale (intensīvas satiksmes autoceļi drošības un citu apsvērumu dēļ jau vairākus gadus ir izslēgti no pārgājiena beigu fāzes). Starta laiks savukārt ir aprēķināts tā, lai mēs sasniegtu Enguri mazliet pēc plkst. 7:30, kad tur tiek atvērta pirmā kafejnīca.

Startējam mēs trijatā: es, Ivars un Nauris. Ivaru varētu raksturot divos vārdos – ļoti stiprs. Nācis viņš no Madonas rajona skolas, kur fizkultūras nodarbības ir lielā cieņā. Es sadraudzējos ar Ivaru Parīzē, mēs abi studējām fiziku vienā universitātē. Kopā skrējām krosu, vēlāk viņš pierunāja mani skrieties ar skrituļslidām pa Parīzes ielām, demonstrēdams šajā sporta veidā nenoliedzamu pārākumu. Ivars bija piedalījies trijos pēdējos Diennakts pārgājienos, kļūdams par pieredzējušāko un stiprāko manu komandas biedru. Nauris savukārt ir mūsu jauniņais, līdz šim izcēlies ar citiem gribas un izturības demonstrējumiem. Jauno puisi ļoti ieinteresēja Diennakts pārgājiens, un mums nebija nekāda iemesla viņu atraidīt. Pārējie zināmie komandas biedri šādu vai tādu iemeslu dēļ (kur zināmu lomu spēlē vecums, ģimene un bērni) diemžēl nepiedalās.

Mazliet par ekipējumu, kam tādā pārgājienā ir liela nozīme. Kājās man ir Nike ultravieglās gargabala sporta kurpes, kuras vēl ir pietiekoši jaunas, lai varētu lepoties ar nenodilušu kvadrātiņu protektoru. (Jautājums par tādam pasākumam vispiemērotākajām sporta kurpēm ir visai komplicēts: no vienas puses, kurpes nedrīkst būt smagas un stingras, no otras puses, zolei jābūt pietiekoši biezai un amortizējošai.) Uz pleciem – viegla mugursomiņa, kurā ielikts silts džemperītis naktij un otrs krekliņš, četri zeķu pāri un iespaidīgs daudzums medicīnas līdzekļu. Pie pēdējiem jāmin talka bundža (konkrētāk, vācu “Fuss Puder”, kas ir arī pretsēnīšu līdzeklis) un dažādas ziedes: Lioton, Venoruton, Traumeel, Ben-Gay balzams… Līdzpaņemtā ēdamā krājumi ir minimāli, jo tie ceļā tiks regulāri atjaunoti. Svarīgi vēl piebilst, ka pēc mūsu tradīcijām gājiena laikā mums jāiztiek bez palīdzētājiem un koordinatoriem, tāpēc mēs neizmantojam mobilo telefonu sakarus (rets gadījums XXI gadsimtā!).

Starts notiek ļoti kontrastainos laika apstākļos. Sākot no Kolkas līdz pat Klapkalnciemam dienā bija stipri lijis. Vakarā tumšie lietus mākoņi, kas virs Rojas vēl nav izklīduši, ik pa brīdim smidzina. Taču, pabraucot 7 kilometrus aiz Rojas, atklājas zils debess pleķītis, kas mums par lielu prieku sāk izplesties vēlamajā virzienā. Pārgājiena sākums sanāk patiesi apgarots – melnie mākoņi atkāpjas, kur soļo trīs saules apmirdzēti puiši… ir arī ļoti skaisti vakara saules staros vērot kūpošās peļķes uz asfalta un meža zvēriņus, kas nāk no šīm peļķēm padzerties.


Sestā Diennakts pārgājiena “tempa karte”. Ieraksti izdarīti gan pirms, gan pēc, gan arī pārgājiena laikā. Kartes autors Ansis, 2001. g.

Sākuma temps līdz Rojai – 6,3 km/h pa asfaltu tiek turēts bez jebkādām emocijām. Man, balstoties uz piecu Diennakts pārgājienu pieredzi, ir izstrādāts visai precīzs grafiks, kādu tempu izvēlēties līdz Rojai, Mērsragam un Engurei. Tikai pēc Engures, kur sākas ceļa segumu izvēle, tiek pieļauts variēt ar tempu. Ejam tālāk līdz Mērsragam, kur Nauris diemžēl izstājas – kļuva redzams, ka viņš vēl nav īsti gatavs tādam pasākumam. Tomēr galvenais, ka puisis to pārāk nepārdzīvo, izstājas pēc sportiskiem principiem, saglabājot interesi par tāda veida pasākumiem nākotnē. Mēs ar Ivaru pēc vidēji garas atpūtas Mērsragā soļojam tālāk uz Enguri. Ap pieciem rītā, starp Mērsragu un Bērzciemu, tikai kādus 50 m mums priekšā, nagiem skrapstot, šosejai pāri pārskrien stirna. Asi! Šādas redzētas epizodes palīdz uzturēt gara možumu, sevišķi jau agrā rītā pēc soļojot pavadītas nakts, kad nāk virsū pirmais lūziens. Engures centru sasniedzam 7:35 rītā – īsts meistardarbs, jo mēs gājām ar aprēķinu, lai nebūtu tur ātrāk kā pusastoņos. Rezumējot pārgājiena nosacīti pirmo pusi: 55,7 km veikti laikā 10:35, tātad ar visām pauzēm esam uzrādījuši vidējo ātrumu 5,26 km/h. Ļoti labi, bet nekā sevišķa, jo “īstais” Diennakts pārgājiens sākas tikai pēc Engures. Svarīgi ir tas, ka nevienam no mums abiem nekas nesāp un tulznas arī neveidojas.

Pēdējais teikums ir ievērības cienīgs un prasa komentāru. Lietas būtība ir tāda, ka medicīniskā apkope sešu Diennakts pārgājienu laikā bija progresējusi no akūtās uz profilaktisko. Tas nozīmē, ka mēs pietiekoši labi zinājām, kādas muskuļu grupas apdraud ilgstošā slodze, un lietojām ārstnieciskās ziedes, negaidot sāpju iestāšanos. Vajag tikai ielāgot, ka svarīgi ir noberzt ādu tīru, pirms uzklāt jaunu ziedes kārtu. Šāda profilaktiska pieeja izrādās daudz efektīvāka, nekā sākumā gribas domāt. Arī cīņa pret tulznām tika ieturēta līdzīgā garā. Šīs cīņas ieroči bija jau pieminētā talka bundža, pieci pāri zeķu un dvielītis. Jau gājiena sākumā kāju pēdas un pirksti tiek bagātīgi noklāti ar talku. Talks absorbē mitrumu un uztur vieglu slīdamību, efektīvi novēršot tulznu veidošanos. Pēc mūsu pieredzes, ik pēc apm. 10 km (tas atkarīgs no gaisa temperatūras, mitruma un apaviem) soļotājs sāk just, ka pēda vairs nav pilnīgi sausa. Tad pēc iespējas drīzāk vajag kaut kur ērti apsēsties, novilkt kurpes un zeķes, rūpīgi visu apslaucīt ar dvielīti, lai pēc tam no jauna uzklātu talku un apautu kājas ar jaunu zeķu pāri. Zeķīšu rotācija ir ieviesta tādēļ, lai velkamās zeķes būtu paspējušas pilnīgi izžūt, tāpēc arī sausā laikā miklās zeķītes karina pie mugursomas lencēm vai bikšu jostas. Pieci pāri nebūt nav pārspīlēts skaits, jo vēsā un mitrā naktī zeķes žūst ļoti lēni, savukārt karstā un sutīgā dienā tās ir biežāk jāmaina. Kā redzams, paņēmiens visai vienkāršs, bet tieši savas vienkāršības dēļ drošs un teicami atstrādāts. Par spīti tam, prakse rādīja, ka pēc veiktiem 70…100 km kāju pēdas straujāk karsa, un pastiprinājās ādas jutība. Vēlāk es atklāju, ka tas ir saistīts ar nepārtrauktu iešanu pa asfaltu. Nelaime tāda, ka sporta apaviem ar asfaltu ir pārāk laba saķere, kā rezultātā pēc katra enerģiski sperta soļa kājas pēda pēc inerces paslīd uz priekšu attiecībā pret kurpi. Ja kurpe ir pareiza izmēra un labi sasaitēta, tad šī pēdas izslīdēšana ir ļoti maza, taču acīmredzot pietiekama, lai pēc 15…20 stundām pēda būtu vienmērīgi noberzta. Sestajā Diennakts pārgājienā mēs zinājām, kā var izvairīties no šīs problēmas – ir nepieciešams veikt dažus „relaksējošos” ceļa posmus pa neasfalta segumu.

Tieši ar šādām domām es Engurē pēc labām brokastīm ar karstu kafiju pētu ceļmalas granti. Aina rādās manām acīm ļoti tīkama, jo vakardienas lietus granti ir pamatīgi izmērcējis un noblietējis. Atzinīgi novērtējot šādas ceļmalas grants piemērotību iešanai, mēs ar Ivaru nolemjam atlikt ierasto jūras ūdensprocedūru (parasti mēs piegājām pie jūras starp Enguri un Ķesterciemu) līdz pat Klapkalnciema autokempingam, tādā veidā cerot ievinnēt gandrīz pusstundu laika. Plāns realizējas lieliski. Ejot pa mitru, noblietētu grants joslu, iešanas ātrums sanāk tikai par 0,1…0,2 km/h mazāks kā pa asfaltu, taču pusmīkstās pēdošanas dēļ “pēdu resursi” tiek ievērojami ietaupīti. Rīts ir skaidrs un diezgan pavēss, kas arī mums nāk par labu, jo ceļa posmā no Engures līdz Klapkalnciemam mēs iztiekam tikai ar vienu zeķu pārmainīšanas un kāju noziešanas pauzi Plieņciemā. Neforsējot iešanas tempu, pēc Plieņciema mēs nolemjam aizvilkt bez liekas atpūtas līdz pieejai pie jūras autokempingā, 2 km aiz Klapkalnciema. Tas izdodas, kaut arī pēdējie kilometri līdz autokempingam nemaz nav viegli, jo priekšpusdienas saule jau paspējusi nožāvēt grants virskārtu tiktāl, ka katrs solis iegrimst tajā pārāk dziļi. Sasniedzot kempingu, domas par iespējamo rekordu neļauj tūļāties – pieejam pie jūras, izpeldinām un apkopjam savas kājas 25 minūšu laikā. Atgriežamies uz šosejas, kur ceļmalas grants ātrai soļošanai vairs nav piemērota. Nekas! – tagad ar svaigi apkoptām pēdām mēs esam gatavi kādu gabalu paraut pa asfaltu. Tālāk ceļa seguma pārmaiņai ir noskatīta meža taka ap Bigauņciemu un beigās – Jūrmalas pludmale.

Ragaciemu sasniedzam pusdivos dienā, kas nozīmē vairāk kā stundas pārsvaru pret jebkuru iepriekš notikušo Diennakts pārgājienu. Tik lielu pārsvaru var iznīcināt vienīgi kāds liktenīgs nelaimes gadījums vai stiprs lietus. Jā, lietus… debesis virs galvas vēl ir zilas, bet no Tukuma puses uz mums virzās tumši mākoņi. Tieši tas piesaista manas domas, ļaudams tām aizsniegt filozofiskas sfēras par traucējošu faktoru neiztrūkstošo lomu dabā notiekošajos procesos…

Pa to laiku mēs ar Ivaru turpinām nostiprināt iegūto pārsvaru. Ragaciemā ātri kaut ko ieēdam, padzeram siltu tēju un kafiju, tālāk Lapmežciemam izejam cauri bez apstāšanās. Līdz Jūrmalas robežai pa šoseju cauri Bigauņciemam vairs tikai 3 kilometri. Es labi zinu, ka šis šosejas posms ir iešanai ļoti nepatīkams – dzīva satiksme, rupjgraudains un bedrains asfalts ar izkaltušu ceļa granti gar malām. Vai 3 km garš ceļa posms Diennakts pārgājienā ir apdomas vērts? Mūsu atbilde ir nogriešanās uz meža taciņu. Dažviet šī taciņa ir nelīdzena un izdangāta, līkumu dēļ par pārsimts metriem garāka par šoseju, bet tā ir pieņemama cena pasaudzētām kāju pēdām un zināmā mērā arī nerviem. Taciņa beidzas, izejam atkal uz šosejas, pa kuru vēl jānoiet tīrais nieks līdz mazliet tālāk pretī smaidošajam uzrakstam “Jūrmala”. Jūrmalas robežu sasniedzam tieši trijos dienā, tātad 88,7 km esam veikuši 18 stundās. Sākas gājiena pēdējā ceturtdaļa! Saglabājot šādu tempu (vidējo ātrumu 4,93 km/h) līdz beigām, kopā sanāktu 118 km. Ar tik pacilājošu domu jau pa gludi noasfaltētu gājēju celiņu sasniedzam Jaunķemerus, kur otrreiz pārgājiena laikā pieejam pie jūras, lai kārtīgi apkoptu kājas pirms fināla cēliena. Bet tikko es novelku vienu apsvīdušu zeķīti, uz sakarsušās pēdas uzpil lietus pile… tad otra, trešā. Tai brīdī kļūst smagi ap sirdi, atkal gribas apcerēt visas izpostītās pasaules vērtības, tomēr racionālais saprāts tādā situācijā ātri vien ņem virsroku. Būs jāgatavojas iešanai lietū!

Pagaidām tikai mazliet smidzina. Tādos apstākļos vislabāk būtu turpināt gājienu pa pludmali, kur viss uz zemes nokļuvušais slapjums iesūcas smiltīs un kurpes mērcējas tikai no uzkrītošajām lietus pilēm. Taču izrādās sliktāk – ar pieredzējušām acīm novērtējuši pludmales smilšu joslu, mēs ar Ivaru atzīstam to par iešanai nederīgu. Pārāk ilgi jūras viļņi nebija skalojuši pludmali, kas tagad līdz pat ūdenim ir sausu, nelīdzenu smilšu klāta.

Neko darīt, mazliet vēl izmantojam meža taciņu, tad atgriežamies uz asfaltētā gājēju celiņa, kas ved garām Kauguriem uz Vaivariem. Par laimi, smidzina tik maz, ka mums ir cerības sasniegt vismaz Kaugurus ar neizmērcētām kurpēm. Šajā sakarā nedrīkst aizmirst trešo Diennakts pārgājienu, kas pierādīja, ka izmērcētas kurpes pilnībā izjauc mūsu aizsardzību pret tulznām, kuras tādos apstākļos neticami ātri sāk veidoties. Tiešām, līdz Kauguriem kurpes vēl nav cauri slapjas, iet tālāk palīdz koku lapotne, kas vietām pasargā gājēju celiņu no lietus. To izmantojot, sasniedzam Vaivarus, bet tur celiņš beidzas, sāk smidzināt stiprāk, un priekšā redzams jau peļķains asfalts. Ko darīt tālāk? – domas šaudās kā dzīvnieciņam, kas cenšas izvairīties no slazdiem. It kā vajadzētu tālāk iet tikai pa pludmales smiltīm, taču atlikušas vēl veselas četras stundas, tas nozīmē, ka jāplāno vismaz vēl viena atpūtas reize. Nolemjam nepilnas stundas laikā pa asfaltēto Kāpu ielu zem koku lapotnēm aizlavīties līdz kādai labi zināmai kafejnīcai Pumpuros. Ar šo manevru kāju pirksti tiks izmērcēti noteikti, taču, pēc maniem vārdiem “mums tie vairs pārāk ilgi nebūs vajadzīgi”, un otrkārt, pēdējās atpūtas laikā varēs veikt pamatīgu susināšanas operāciju. Citiem vārdiem sakot, runa ir par ievinnētu laiku pret risku, ka saslapināto kāju dēļ pēdējās divās stundās tiks zaudēts vairāk…

Mazliet aizsteidzoties notikumiem priekšā, var teikt, ka man šis risks attaisnojās pilnīgi, taču Ivaram – daļēji. Ivaram kurpes izmirkst ātrāk, un jau līdz Pumpuriem viņš ir iedzīvojies pamatīgā tulznā. Pumpuros kafejnīcā mēs pavadām vairāk kā pusstundu, lai pēc tam varētu šaut ārā visu atlikušo pulveri… Mēs susinām kurpes ar talku un tualetes papīru, Ivars pie tam vēl apkopj savu iespaidīgo tulznu. Ir skaidrs, ka Ivars beigās neturēs manu tempu, un mēs sportiski vienojamies, ka pēdējās divās stundās pa pludmali soļosim katrs savā tempā (protams, uzreiz pēc pārgājiena laika limita iztecēšanas mēs iesim satikt viens otru).

Mums abiem par lielu prieku, šīs pēdējās atpūtas laikā tumši pelēkie mākoņi virs galvas pakāpeniski paliek gaišāki, kā rezultātā lietus mitējas. Vairs tikai mazliet smidzina, kad mēs pa Upes ielu, tēlaini izsakoties, nokāpjam uz finiša skatuves – Jūrmalas pludmales. Līdz Dubultu glābšanas stacijai aizejam kopā, vēl līdz beigām palicis mazliet vairāk par 2 stundām, kad es paātrinu tempu. Ivars pakāpeniski atpaliek, taču viņš ir ļoti pieredzējis, nav šaubu, ka izturēs līdz galam un zaudēs man pavisam nedaudz. Bulduros pie “Jūras Pērles” mums ir norunāts apgriezties, tad iet pa pludmali atpakaļ līdz laika limita beigām. Šeit man var pārmest, ka tāds “turp-atpakaļ” vairs neizskatās pēc pārgājiena, tomēr konkrētajā gadījumā tā ir visprātīgākā izvēle. Iet tālāk līdz Lielupes ietekai ļoti negribas, jo no turienes nav transporta atpakaļ, pie tam vēl vakara stundās tur nākas uzmanīties no bezrūpīgu saimnieku vaļā palaistiem suņiem – man ir bēdīga pieredze, ka suns var agresīvi reaģēt uz ļoti nogurušu gājēju, kuram ir manāmas izmaiņas kustību koordinācijā. Otra iespēja – nogriezties no pludmales un turpināt ceļu pa peļķainām asfaltētām ieliņām šķiet vēl nepievilcīgāka. Tāpēc, domādams vairs tikai par rezultātu, ap pusastoņiem vakarā es pie “Jūras Pērles” apsviežos caur labo plecu un tikpat apņēmīgā solī dodos atpakaļ. Pēc pāris minūtēm satiekos ar pretī nākošo Ivaru, kurš turas patiešām slavējami.

Kaut arī pludmales smilšu josla nav iešanai īsti piemērotā stāvoklī, pārgājiena beigu posmā izdodas uzrādīt ļoti augstu tempu. Iespējams, ka daudz palīdz morālais pacēlums, jo šajā – sestajā reizē neapstrīdami tiek uzstādīts jauns Diennakts pārgājiena rekords. Interesanti, ka līdz laika limita beigām es paspēju aiziet atpakaļ tieši līdz Upes ielai, pa kuru mēs esam nonākuši pie jūras. Pēc mērījumiem, es esmu nogājis pa pludmali 16,7 km laikā 2:35, tādējādi uzrādot iešanas vidējo ātrumu gandrīz 6,5 km/h. Ivars arī noturas godam (6,1 km/h), beigās zaudējot man tikai vienu kilometru.

Aprēķinot kopējo veikto distanci, man sanāk 118,0 km. Bez stipri sāpošām kājām, bez nevienas tulznas! Tik pārliecinoša ir šī ilgi gaidītā uzvara!


2004. gada 20. jūlijā Ainārs, Ansis un Jānis sasparojas uz Diennakts pārgājienu atceres pasākumu. Bilde mirkli pirms simboliskā starta no zīmīgās Engures kafejnīcas plkst. 10:15. Līdz Ragaciemam puiši parāda raksturu un ar svaigiem spēkiem apsteidz 2001. g. rekordgrafiku attiecīgajā posmā par 20 minūtēm... kas tiek pienācīgi atzīmēts Ragaciema kafejnīcā. Gājiens noslēdzas Jūrmalā. Pozitīvu un saldsērīgu emociju gaisotnē Ansis izlemj neatgriezties pie Diennakts pārgājienu rīkošanas, jo viņa padomā jau ir prestižāks pārbaudījums – triatlona Ironman !

Nobeigumā svarīgākie secinājumi un mazliet statistikas. 2001. gada vasarā uzstādītais Diennakts pārgājiena rekords 118,0 km ir uzskatāms par panākumu, kas kaldināts sešu gadu garumā. Tajā tālajā 1995. gada vasarā, kad man kā studentam ienāca prātā doma par Diennakts pārgājienu, neviens nenojauta, ka tā gadu no gada apliecinās savu dzīvotspēju. Pa visiem gadiem kopā Diennakts pārgājienos piedalījās deviņi cilvēki “ar karstām sirdīm, vēsu prātu un tīru sirdsapziņu”, kas šeit tiek pieminēti secībā pēc noieto kilometru skaita: Ansis, Ivars, Andrejs, Ainārs, Valdis, Jānis, Dainis, Valdiņš, Nauris. Kopējais veikums: 329 stundās pa Kolkas-Rīgas šoseju noieti 1580 kilometri. Paldies katram par viņa sniegto ieguldījumu! – vairāk kaut ko teikt būtu lieki…

www.adventurerace.lv lasāmi vēl divi interesantas pieredzes un padomiem bagāti Anša Mežuļa raksti: "Ironman - lielākais klasiskā sporta piedzīvojums" Arhīva sadaļā "Sacensības" un "Ceļgalu sāpes" Arhīva sadaļā "Treniņi".

 
pilsētas piedzīvojumu aģentūra © 2006 Info: info@adventurerace.lv