Trīsrindu čivinājumi
Viss sāksies no jauna...

Kristaps Liepiņš

http://www.twitter.com/vx_lv/
2010

* * *

Smalki trausls skaistums skatienu saista,
auksts pieskāriens skar pirkstu galus,
sniega kupenās koki...

* * *

Vējš uzrauj zilajās debesīs plīvojošus sniega karogus,
kalnu virsotnes slejas pret sauli,
vakar tik ilgi sniga...

* * *

Gaisma ar ēnām rotaļu uzsāk,
prāts aizklīst tālumā ganīties,
mākonis slīd...

* * *

Koku zaru tumšās līnijas mākonī slēpjas,
pār loga stiklu lēni asara noslīd,
atkusnis silts...

* * *

Tik ilgi gulējis zem biezās sniega segas,
zemes dzīļu sirdspukstu modināts,
atmostas strauts...

* * *

Sniegpārslas ēna klusi slīdoša piekļaujas saules mirdzuma klaidam,
putnu balsis pieklust uz mirkli,
mākonis aizslīd mums pāri...

* * *

Satumst, saule ieslēpjas padebes pelēkā miglā,
virpuļo sniegs un zeme ar debesīm sajaucas mirkli,
ziemas pēdējā deja...

* * *

Mirdzošais spožums sāpīgi žilbina acis,
sirds notrīs kā gatava aizlidot augstumā,
putni debesu zilgmē...

* * *

Piliens pēc piliena savijas urdziņā straujā,
kūstošā sniega kristālu labirintos un pērnajā zālē
apmaldās strauts...

* * *

Upe salauž ziemas ledu un rauj to sev līdzi,
piekrastes kokos un klintīs atstājot dziļas zīmes.
Plūst laiks...

* * *

Siltajā vējā kaķis uz jumtmales nogūlis pievērtām acīm,
krūmāja zaros pucējas sīkputni rosīgi čiepstot,
sniega paliekas klusē...

* * *

Iekustina nomākušās debesis vēlīna rīta vēja brāzma
ļaujot izlauzties saules staram glāstošam,
veras pumpurs...

* * *

Reibinošs karstuma vilnis aizrauj saprātu klusuma dzīlēs,
tumšā nakts nemaņā krītot vēl uzzibsnī izmisums acīs,
aizveras apziņas vārti...

* * *

Miglā apmaldās putnu spārnu debesīs ievilktās švīkas,
upes plūdums ar mākoni gaistošā tālumā saplūst,
debesu lāse ābeles ziedā...

* * *

Pamodies svešumā ar domām par vēl nesniegtām tālēm,
maigi glāstošām rokām apskauj ik plaukstošu ziedu,
dienvidu vējš...

* * *

Tik tikko jaušami glāsti sapinas matos,
kā rokas gurušas pēc dienas darbiem,
vakara lietus...


* * *
Balto ceriņu smarža pēc nakts lietus blāvāka,
vējš spēji norauj izžauto veļu,
kliedz sudrabkaijas...

* * *

Rītausmas pirmajā gaismā izdziest nakts tumsas melnums,
miglas plūstošā klusumā nedroši atmostas putni,
kafijas tase...

* * *

Aizlido domas prāta nemaņas dunošā miera plašumos tālos,
strauja kā upe, kas rauj mani tumšajā straumē sev līdz,
bezmiega nakts...

* * *

Uz mirkli paveras dūmakā, klusi slīdošā, zilu debesu acis,
viļņu ritmiskie čuksti liedagā stāsta par gaisušo nakti,
atkalredzēšanās ilgas...

* * *

Rīta brāzma piekrastes koku lapotnēs nemieru modina,
pāri sēkļiem vilnis pēc viļņa baltām putu galotnēm lūzt,
rietenis iegriežas spēji...

* * *

Ar tumsas dzestro elpu savij savus matus tavs maigums,
sirdspukstos klausoties izgaist nerimtās domas un vēlmes,
sajusties bērnam...

* * *

Papeļu pūku putenis pāri pagalma smilšu klajumam virmo,
bērnu smiekli un skrienoši soļi trepēs, spalgi aizcērtas durvis,
bērnības atmiņas...

* * *

Saldi reibinot pieglaužas maigi ar viltīgi glāstošu smaržu,
neprātā elpa strauja pavēl aizmirsties, baudīt un kliegt,
jasmīnu ziedi...

* * *

Savas vēlmes viskvēlākās nolikt uz brīdi iesāņus nostāk,
patverties ēnaini dzestrā upes plūduma straumē,
vasaras vidus...

* * *

Nakts lietus pa palodzi viegla džeza ritmu pirkstu galiem bungo,
melnē ielu asfaltā peļķu skumjās saraudātās acis,
uzplaiksnī skumjas...

* * *

Pietrūkst man cikāžu smeldzīgās dziesmas, cipreses gaistošās smaržas
un tevis, kas piekļaujas vijīgiem vēsi pilošiem matiem
pēc peldes...

* * *

Pēdējais vakara saulesstars cauri koku lapotnes labirintam meklē sev ceļu,
nokrēslā maldās, miglas mākonī sapinas un paliek
pie manis...

* * *

Bez skaņas debesu atspulgs ezera nakts tumšajā spogulī līgani slīd,
tik lēni, nesteidzoties, rāmā klusumā izgaistot
krīt zvaigzne...

* * *

Neapjaušamā tālumā ar skatienu zīmējam sava likteņa līniju lokus,
plaukstām šķeļot brūngani mirdzošo ezera spoguļa virsmu,
klusums veldzē...

* * *

Cauru dienu bez mitas debesis raudāja sīkām asarām skumji,
varavīksni bezgala košu tavā logā manīju mirdzam,
ar saulainu smaidu...

* * *

Sareibst galva izejot dārzā – tikko jaušamā dāliju smarža kā pīlādzis rūgta,
vēja brāzmā liek pasaulei griezties vēl straujāk,
āboli krīt...

* * *

Vēja brāzmas aizrauj domas saulstaru pielietā debesu zilgmē,
pāri koku zariem, kas rudens dejā lokās un lapām, kas virpuļo strauji,
būt dzīvam...

* * *

Kā kuģis aiz akmeņu mola, kad jūrā vētru viļņu bangas plosās,
kā nobijies bērns mātes mierpilnā klēpī,
sirds mana ticībā...

* * *

Koku zari aizvien kailāki ieklausās tālajās spārnu vēdās,
augstu gaisā putnu kāsis mezdams loku atvadas māj,
pacietība un ilgas...

* * *

Nosalušiem stīviem pirkstiem taustos kabatās pēc atslēgu saišķa,
slēdzene, kurpes, lietussargs, virtuve, tēja... aiz loga raugos
pirmajā sniegā...

* * *

Agra rīta blāvi pelēkā gaisma negribīgi modina atnākušo dienu,
tikai atmiņas tālas no vasaras krāsām kūpošā tējā,
"earl grey”...

* * *

Uz gāzes liesmas, zilas kā kalnu debess, sudrabota tējkanna melnē,
divi ķieģeļi - spožā saulē raupji dzeltena granīta klints...
Siltumu gaidot...

* * *

Saule tik spoža uz neilgu brīdi izlaužas no mākoņu gūsta,
mirdzošām lāsēm pielijis krizantēmas zieds,
smaids un cerība tavā sejā...

* * *

Rudens saldējoši dzestrās dvašas skartās lapas sagulst dubļos,
mēness noslēpjas aiz mākoņmalas, zvaigžņu atspulgs logā gaist,
rīts tik tāls...

* * *

Nakts salā zāle ietērpusies trauslā sarmas ledus mežģīņtērpā,
sārts pīlādžķekars spoguļojas aizsalušā peļķē,
diena vēl pirms sniega...

* * *

Sīkbalta ņirboņa pārpludina debesu jumu,
aizvien baltāka visapkārt top zeme,
viss sāksies no jauna...

* * *

Autors: Kristaps Liepiņš http://www.twitter.com/vx_lv/ 2010